Juta Beļecka

Frustrācija ir emocionāls sasprindzinājums, kas rodas brīdī, kad cilvēks vēlas kaut ko saņemt, sasniegt vai mainīt, bet sastopas ar šķērsli. Vajadzība paliek neapmierināta, taču cilvēks neredz skaidru veidu, kā situāciju atrisināt.
Vienkārši sakot: “Es cenšos, bet nesanāk. Es gribu, bet nevaru. Es runāju, bet mani nesadzird.”

Frustrācija var rasties, ja cilvēks: nesaņem uzmanību, tuvību vai atzinību; atkārtoti piedzīvo partnera atteikumu; nespēj kontrolēt otra cilvēka rīcību; iegulda daudz, bet neredz rezultātu; zina, ka kaut kas jāmaina, bet baidās rīkoties; gaida no otra to, ko pats nav skaidri palūdzis; mēģina sasniegt rezultātu, izmantojot vienus un tos pašus nestrādājošos paņēmienus.
Frustrācija pati par sevi nav nekas slikts. Tā ir signāls: starp manu vēlmi un realitāti ir šķērslis. Problēma sākas tad, ja cilvēks neprot šo sajūtu atpazīt un izturēt.

Tad frustrācija var pārvērsties:
* dusmās un agresijā;
* pārmetumos un kritikā;
* kontrolēšanā;
* pasīvā agresijā vai klusēšanā;
* bezspēcībā un apātijā;
* impulsīvā rīcībā;
* vainas novelšanā uz partneri;
* mēģinājumā panākt savu ar manipulāciju.

Attiecībās tas bieži izskatās šādi: cilvēks saka, ka viņu sadusmo partneris, lai gan patiesībā viņš jūtas bezspēcīgs, jo partneris nedara to, ko viņš gaida. Dusmas šeit ir redzamā reakcija, bet zem tām var atrasties vilšanās, kauns, bailes no atraidījuma vai sajūta: “Es neesmu pietiekami svarīgs.”

Ļoti būtiska ir frustrācijas tolerance - spēja izturēt, ka ne viss notiek uzreiz un pēc mūsu prāta. Cilvēks ar zemu frustrācijas toleranci var uztvert atteikumu, gaidīšanu vai kritiku kā personīgu apdraudējumu. Viņam rodas sajūta: “Ja es nedabūju to, ko vēlos, ar mani vai ar otru kaut kas nav kārtībā.”

Savukārt nobriedusi reakcija uz frustrāciju ir spēja sev pajautāt:
Ko es patiesībā šobrīd vēlos? Kas man traucē to iegūt? Vai šis šķērslis tiešām ir otrs cilvēks? Ko es varu mainīt savā rīcībā? Un vai man jāpieņem, ka šo konkrēto vēlmi otrs cilvēks neapmierinās?

Narcistisks un infantīls cilvēks komunikācijā var izskatīties līdzīgi, jo abiem var būt grūtības uzņemties atbildību, izturēt kritiku un cienīt otra cilvēka vajadzības. Taču mehānisms bieži ir atšķirīgs.

Narcistiskās komunikācijas centrā parasti ir pašvērtības aizsardzība, kontrole un sava tēla saglabāšana. Cilvēkam ir grūti izturēt situāciju, kurā viņš izskatās kļūdījies, vājš, vainīgs vai mazāk nozīmīgs. Tāpēc jebkura saruna var ātri pārvērsties par cīņu par to, kuram ir taisnība.

3 raksturīgas iezīmes:

1. Atbildības novirzīšana. “Es tā rīkojos, jo tu mani izprovocēji.” Pat ja viņš atzīst faktu, atbildība tiek pārbīdīta uz otru.
2. Otra realitātes noniecināšana. Tavas sajūtas, atmiņas vai interpretācija tiek pasniegta kā pārspīlēta, nepareiza vai absurda: “Tu vienmēr dramatizē”, “Tu atkal kaut ko esi izdomājusi.”
3. Kontrole caur emocionālu reakciju. Dusmas, klusēšana, vainošana, kaunināšana vai draudi kļūst par instrumentu, lai otrs atkāptos un atjaunotu viņam ērtu kārtību.

Infantīlā komunikācijā centrā ir nevis sava pārākuma uzturēšana, bet nevēlēšanās vai nespēja izturēt pieauguša cilvēka atbildību, frustrāciju un sekas. Infantīls cilvēks var ļoti gribēt attiecības, mīlestību un atbalstu, bet vienlaikus sagaidīt, ka nepatīkamo daļu atrisinās kāds cits.

3 raksturīgas iezīmes:

1. Izvairīšanās no atbildības. “Es nezinu”, “Ko tu gribi, lai es daru?”, “Pasaki, kā man pareizi.” Atbildība tiek nodota partnerim.
2. Zema frustrācijas tolerance. Tiklīdz saruna kļūst neērta, viņš aizveras, aiziet, apvainojas, sāk jokot vai saka: “Es vairs negribu par šo runāt.”
3. Sekas uztver kā netaisnīgu sodu. Viņam var būt grūti savienot savu rīcību ar tās rezultātu. Piemēram: “Kāpēc tu tagad esi dusmīga?” pēc tam, kad vienošanās atkārtoti nav pildīta.

Ļoti vienkāršoti atšķirību var formulēt šādi: narcistiskā komunikācijā bieži ir “es nedrīkstu būt vainīgs”, bet infantīlā - “es negribu ar šo tikt galā”.

Protams, viens cilvēks var būt gan izteikti infantīls, gan ar narcistiskām iezīmēm. Taču praktiski attiecībās daudz svarīgāk ir skatīties, vai cilvēks spēj atzīt savu rīcību, izturēt neērtu sarunu, ņemt vērā otra realitāti un pēc konflikta mainīt savu uzvedību.

Kura NARCISA definīcija ir pareizāka⤵️

Saskaroties ar narcistiskas dabas cilvēku, Tu parasti nesēdi un neanalizē definīcijas, pazīmes vai psiholoģiskos terminus. Tu vienkārši JŪTI.

Un tieši tajā brīdī ir ļoti viegli sev pateikt: “Man vissvarīgākais ir tas, kā es jūtos blakus otram cilvēkam. Man nav svarīgi, kas ir pareizi vai nepareizi. Es gribu JUST.”

Un zināmā mērā tā arī ir.

Svarīgākās nav definīcijas vai perfekti iegaumēti termini no psiholoģijas literatūras. Sajūtām tiešām ir nozīme. Tikai ne tāpēc, ka tās var izmantot kā attaisnojumu, lai nebūtu jāiet diskomfortā.

Sajūtas ir svarīgas tāpēc, ka tās ir INDIKATORS. Tās var palīdzēt pamanīt gan to, ka blakus Tev ir cilvēks ar izteikti narcistisku uzvedību, gan arī to, ka narcistiskas reakcijas konkrētajā situācijā parādās Tev pašam.

Taču te sākas sarežģītākā daļa.

Frāze “viņš liek man justies vainīgai” vēl automātiski nenozīmē, ka otrs cilvēks ir narciss.

Jā, iespējams, viņš manipulē ar Tavu vainas sajūtu.

Bet tikpat iespējams, ka Tu esi pārkāpis vienošanos, melojis, sāpinājis otru, ignorējis viņa robežas vai atkārtoti rīkojies destruktīvi - un tagad jebkuru nepatīkamu konfrontāciju interpretē kā “narcistisku manipulāciju”.

Tāpēc daudz svarīgāks jautājums par “kurš no mums ir narciss?” ir pavisam cits:

KO OTRS NO TEVIS GRIB?

Vai viņš grib, lai Tu jūties slikti, šaubies par sevi, baidies un kļūsti vieglāk kontrolējams?

Vai tomēr viņš grib, lai Tu ieraugi konkrētu savu rīcību, atzīsti tās sekas un turpmāk izvēlies rīkoties citādi?

Tās nav vienas un tās pašas lietas.

Un tieši spēja tās atšķirt pasargā ne tikai no manipulācijām un attiecībām ar narcistiskas dabas cilvēkiem.

Tā pasargā arī no ļoti ērtas pozīcijas, kurā savu nevēlēšanos uzņemties atbildību par savu rīcību var nosaukt par otra cilvēka “narcismu”.

Kā nebaidīties palaist garām iespējas, cilvēkus, piedzīvojumus savā dzīvē, atsakoties no tā, kam esmu pieradusi vienmēr piekrist?

Kad mēs ieskatamies dziļāk pārliecībā, kura liek teikt visiem “jā”, kura liek rīkoties pret savu gribu, kura liek baidīties, ka cilvēki pagriezīs Tev muguru, ja teiksi “nē, šeit es izvēlos sevi, pat, ja Tev tas ir neērti!”, izrādās, ka tas, no kā Tu patiesībā baidies, ir, ka šis ir maksimums, ko Tev dzīve var piedāvāt un jāņem, kamēr vispār dod, jo, ja “paliksi lepna”, nebūs pat šī.

Un Tu ieslogi sevi skrējienā pēc tā, ko patiesībā nemaz nevēlies. Jo baidies, ka nekā vairāk nebūs. Šis ir jau labāk nekā nekas.

Šodien es piedāvāju šo ideju apšaubīt. Kā būtu, ja Tu kaut uz mirkli noticētu tam, ka cilvēki, iespējas, notikumi, piedzīvojumi Tavā dzīvē vēlēsies iekļūt arī otrreiz, trešo reizi un neskaitāmi daudz reizes, ja tie ir patiesi radīti Tev? Ar negatīvo mums tam izdodas noticēt viegli, vai ne? Kā būtu, ja Tu noticētu tam, ka viņš pienāks Tev klāt arī otro reizi, uzrakstīs/piezvanīs Tev arī otrreiz un trešo reizi, ja patiesi vēlēsies iepazīties? Kā būtu, ja Tu noticētu tam, ka iespēja, kuru Tev piedāvā, nav obligāti uzreiz jāuzņemās, jo pēc tās nāks kaut kas foršāks, patīkamāks nevis otrādi?

Šodien es piedāvāju Tev atcerēties iespējas, kuras Tu pieņēmi tikai tāpēc, ka neproti atteikt, taču vēlāk Tev nācās atteikt daudz foršākai iespējai, jo vieta jau bija aizņemta.

Un šis nav par iedomību. Šis ir par uzticēšanos sev un savām patiesajām vērtībām. Jo Tu tās pazīsti. Jo Tu zini, ko patiesi vēlies piedzīvot. Nevis, lai bēgtu no bailēm justies neērti dažas sekundes, izturot cita neapmierinātību. Lai dotu sev to, kas patiesībā ir vajadzīgs tieši Tev un dotu sev laiku to sagaidīt, un dotu iespējai parādīt Tev, ka tā ir Tevis vērta, ja šodien to kādu iekšēju sajūtu dēļ Tu, iespējams, vēlies apšaubīt vai pārbaudīt.

🩵